Cilvēks un daba literatūrā un mūsu ikdienā

12.a klasē latviešu literatūras stundās skolēni analizēja Regīnas Ezeras “Zooloģiskās noveles”, meklējot cilvēka nežēlīgās rīcības un vienaldzības iemeslus, pieļaujot dažādu sugu iznīcināšanu un klimata pārmaiņas. Skolēni saskatīja literārā darba nozīmīgumu mūsdienās, attēloja to radoši ar dažādu iestudējuma, uzrunu un pasaku palīdzību. Tika secināts, ka pārmaiņām jāsākas ar katra cilvēka ikdienas paradumiem, ka katrs mēs ietekmējam kādas norises, piedalāmies patērēšanā, savu vēlmju tūlītējā apmierināšanā.

Gribam padalīties ar skolēnu radošajiem darbiem
PAR TIEM
Kad mums kaut kas slikts notiek,
Mēs lūdzam pēc palīdzības.
Mēs varam palūgt māti, tēvu, vīru, sievu,
Māsu, brāli, draugu, Dievu…
Bet kam palūgt viņiem?
Tiem, kuriem palīdzība visvairāk vajadzīga,
Tiem, kuru mājas ugunī zūd,
Tiem, kuru miesu tik kāro dabūt.
Kam viņiem palūgt?
Cilvēkiem varbūt?
Tiem, kas joka pēc iznīcina,
Iešaujot sirdīs lodes no svina.
Tiem, kas viņus neciena, nenovērtē,
Izsmej, nogalina, ekspluatē,
Iznīcina viņu mājas?
Viss pamazām izzūd, kur cilvēks sper kāju.
Vai tad tam var lūgt?
Viņi ir bezpalīdzīgi pret cilvēka smadzeņu tukšumu,
Pret vēdera prasībām.
Kam viņiem lūgt?
Kas palīdzēs bezspēcīgām dabas radībām?

Aleksandra Kašina

Pasaka par mazo mamutiņu
​    Sensenos laikos tālajos miera ielejas plašumos dzīvoja spoži sārts mamutiņš. Šis pievilcīgais savas dzimtas pārstāvis bija īpašs ar to, ka viņa āda un kažokāda kļuva vēl spožāka ar katru reizi, kad viņš juta siltumu un mīlestību, atrodoties  lielajā ģimenē. Neviens nevarēja palikt vienaldzīgs, skatoties uz viņu, jo mamutiņš spīdēja tik skaisti, ka dažreiz likās, ka viņš bija apmulsis no patiesības vārdiem par viņa skaisto un gludo snuķi, stiprajiem ilkņiem un apburošajām ausīm.
Viņš mierīgi dzīvoja priekā un laimē  kopā ar ļoti lielu ģimeni, baudīja bezrūpīgu dzīvi, kad pēkšņi atnāca divkājainas būtnes, un snuķu sasveicināšanās vietā  sāka sist lielos ģimenes pārstāvjus. Viena no būtnēm noķēra mamutiņu un kopā ar citiem bērniņiem aizveda uz kādu citu svešu lauku. Palika nedaudz vēsi. Mazais mamutiņš nesaprata, kas tikko notika un kur viņš tagad atrodas, bet tad viņš ieraudzīja ar savu kompāniju, ka laiku pa laikam viņa ģimenes biedri iet kaut kur kopā ar būtnēm. Bija tikai nesaprotami, kāpēc mamuti rāpoja, nevis gāja ar kājām.
    Pēc kāda  laika lielie mamuti pavisam nebija redzami pie  horizonta, no pazīstamajiem palika tikai tie, kurus pirmajā dienā aizveda  uz šo lauku. Brīžiem nāca būtnes un ņēma sev līdzi ekskursijā kādu no mamutiņiem un pēc tam visdrīzāk pārveda uz citu lauku. Kas notika patiesībā, neviens nezināja.
 Tādā veidā mamutiņu kļuva arvien mazāk, mazais mamutiņš redzēja savus draugus retāk un retāk ,un viņa āda kļuva arvien nespodrāka. Katra jauna diena bija aukstāka par iepriekšējo. Galu galā mazais palika viens. Viņs mocījās,vientulības mākts , viņa āda palika ļoti bāla, viņš bija gandrīz caurspīdīgs.
    Kādā vakarā mamutiņš ieraudzīja nepazīstamo divkājaino būtņu laukā uguni un saklausīja dziesmas. Viņam kļuva tik interesanti,  ko viņi tur dara ,un vienlaikus viņš jutās nedaudz aizskarts, kāpēc viņš nebija godāts tā, lai būtu tur kopā ar visiem. Bet varbūt viņi gatavo viņam pārsteigumu? Kas to lai zina... Mamutiņš sāka skriet pa visu lauku, lai pēc iespējas labāk  ieraudzītu, kas tur īsti notiek, bet pēkšņi viņš saklausīja ļoti vāju, bet sirdi plosošu kliedzienu. Maziņais satraucās, jo tas bija tik negaidīti un vienlaikus  pazīstami. Panikā, purinot snuķi, viņš saprata, ka ir palicis  gandrīz caurspīdīgs.
    Viņš satraucās vēl vairāk un no  visa  spēka  sāka skriet ,kur tikai bija iespējams, bet drīzumā gaisma kļuva ļoti spoža, ceļš sāka kustēties un mainīties, vietām izzūdot pavisam, kaut kur bija sajūtams grubulis, kaut kur ass kā  dzelonis  akmens. Acu priekšā sāka šķīst koki, zālīte, tauriņi lidoja projām. Mamutiņš skrēja, skrēja, cik vien bijā iespējams, bet vajadzēja viņam tikai aizvērt viņa sāpju pilnās acis, ka viss apkārt palika neiespējami gaišs.
​    Nebija ne smaguma, ne skumju, ne prieka, ne viegluma. Visa apkārtne pazuda, iegrima miglā, tikai aukstums, mežonīgs aukstums bija telpā.
Jekaterina Larionova

Ziemeļvalstu literatūras nedēļa

Novembra mēnesī parasti tiek atzīmēta Ziemeļvalstu literatūras nedēļa. Arī skola parasti piedalās šajā starptautiskajā projektā. Šogad ar Ziemeļvalstu jaunāko literatūru iepazinās 4.a un 9.a klase, bet 2.a klase kopīgi lasīja fragmentu jau no labi zināmas grāmatas par Pepiju Garzeķi. Šī gada literatūras vienojošā tēma – svētki Ziemeļos, tāpēc lasīšanai izvēlētie fragmenti saistās ar svētku svinēšanu, tai skaitā Pepijas dzimšanas dienas svinībām. 2.a klases skolēni godam nosvinēja Pepijas dzimšanas dienu, jo bija gan rotaļas, gan viktorīnas, gan dejas, gan dziesmas un, protams, dāvanas! Paldies klases audzinātājām N.Židkovai, I.Rimševičai un T.Zareckai par atbalstu un sadarbību!
Informāciju sagatavoja Daiga Raļļa (Olaines 2.vidusskolas bibliotekāre)

Grāmatas lapaspušu šķiršanas sacensības

Ceturtdien, 26.septembrī 4.a klasē vietējā lasītveicināšanas projekta “Lasām kopā” ietvaros notika grāmatas lapaspušu šķiršanas sacensības. Skolēni sacentās, kurš desmit sekunžu laikā spēs pāršķit vairāk lapaspuse, turklāt lapaspuses bija jāšķir uzmanīgi pa vienai. Sacensības notika vairākās kārtās, līdz fināla sacensībā uzvarēja Artjoms G. Čempions 10 sekundēs spēja pāršķirt 35 lapaspuses. Paldies arī Arsenijam un Aleksam par sacensību labo organizāciju un disciplīnas nodrošināšanu sacensību laikā.
Bibliotekāre

Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2019

Skola jau trešo gadu piedalās valsts lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2019”. Skolas bibliotēkā var iepazīties ar žūrijas jauno grāmatu kolekciju un uzsākt lasīšanas maratonu.